Latvijas hokeja personības

ELMĀRS BAURIS (hokeja aprindās saukts arī “Balerīna” un “Sportene”)

Hokejists (uzbrucējs), treneris, hokeja darbinieks

Dzimis 1918. gada 30. septembrī Alūksnē, miris 2019. gada 14. septembrī Rīgā.

Latvijas hokeja leģenda - viens no sava laika (20. gs. 40.–50. gadu) meistarīgākajiem un rezultatīvākajiem Latvijas hokeja uzbrucējiem, vēlāk arī ilggadējs bērnu un jauniešu hokeja treneris, kā arī hokeja darbinieks, kurš līdz pat sava vairāk kā 100 gadus ilgā mūža beigām bija hokejā.

Godinot Elmāra Baura piemiņu Latvijas Hokeja federācija (LHF) no 2021. gada viņa vārdā nosauca balvu, ko pasniedz Latvijas čempionāta hokejā virslīgā rezultatīvākajam spēlētājam.

Darbība sportā

Hokejista gaitas sāka “Latvijas Sporta biedrībā” (LSB), no kā vēlākos gados guva iesauku “Sportene”. 1935./1936. gada sezonā E. Bauris debitēja LSB otrās komandas (“LSB-2”) sastāvā Latvijas meistarsacīkšu otrajā līmenī – 2. klases turnīrā. LSB pirmajā komandā, kas startēja valsts augstākā līmeņa čempionātā, aizvadīja 3 sezonas (1938-1940), kļūstot par vienu no LSB komandas uzbrukuma līderiem.

1939. gada sākumā līdz ar citiem Latvijas hokejistiem apguva teorētiskās un praktiskās iemaņas kanādiešu trenera Larry Marsh vadībā Rīgā. Vēlākos gados tieši šo īslaicīgo apmācību atzina par izšķirošu savā hokejista karjerā.

30. gadu beigās nonāca Latvijas hokeja izlases sastāva komplektētāju redzeslokā. 1938. gadā kā rezervists tika iekļauts Latvijas otrās izlases sastāvā plānotajam, bet nenotikušajam izbraukumam uz Lietuvu. 1939./1940. gada sezonā bija Latvijas hokeja izlases kandidāts, tika nosaukts kā rezerves uzbrucējs pirms izlases spēlēm pret Tallinas “Sport” vienību un Igaunijas izlasi, tomēr Latvijas izlasē neuzspēlēja.

1940./1941. gada sezonā LPSR čempionātā, draudzības sacīkstēs Rīgā un izbraukuma spēlēs Kauņā startēja RDKA (Sarkanās armijas Rīgas nams) hokeja komandas sastāvā. Šajā sezonā spēlēja arī LPSR bendija čempionātā RDKA vienības rindās.

Otrā pasaules kara laikā startēja galvenokārt “Universitātes sporta” (US) pirmajā komandā (nosaukumi: US, “US-1”, “US-1a”, “US-a”; 1941./1942.–1943./1944. gada sezonās). 1942. gadā US sastāvā kļuva par okupācijas laika Latvijas meistarsacīkšu uzvarētāju. Kā viens no labākajiem Latvijas hokejistiem 1943. gada februārī iekļauts Rīgas izlases sastāvā paredzētajai, bet nenotikušajai spēlei pret Kēnigsbergas (tag. Kaļiņingrada) hokejistiem. 1943./1944. gadā spēlēja arī US otrajā komandā (“US-2”). 1943./1944. gada sezonas Rīgas hokeja čempionāta vienīgajā spēlē 05.03.1944. US sastāvā uzvarēja Rīgas ASK komandu un kļuva par Rīgas čempionu.

40. gadu pirmajā pusē ierīkoja slidotavu ar hokeja laukumu Bauru ģimenes dārzniecībā (Cēsu ielā 3, Rīgā). Kara laikā slidotava kļuva par vienu no nedaudzām vietām Rīgā, kur hokejisti varēja trenēties, spēlēt un uzturēt savu sportisko formu. Jau 40. gadu pirmajā pusē E. Bauris sāka trenēt jaunos hokejistus. Drīz pēc padomju okupācijas atjaunošanas Rīgā, 1944. gada rudenī, tika iecelts par LPSR Fiziskās kultūras un sporta komitejas hokeja, bendija un ledusjahtu sekcijas priekšsēdētāju.

1945. gadā PSRS varas iestāžu apcietināts, ieslodzīts nometnē netālu no Ļeņingradas (tag. Sanktpēterburga). 1945. gada beigās, būdams norīkojumā ārpus nometnes teritorijas, aizbēga un atgriezās Rīgā, kur hokejisti palīdzēja nokārtot dokumentus, tādā veidā noslēpjot bēgšanu.

1945./1946. gada sezonā bija US komandas spēlētājs LPSR hokeja čempionātā un US Hokeja sekcijas treneris. Tosezon spēlēja arī LPSR izlasē un Rīgas izlasē. 1946. gadā pārgāja PSRS hokeja čempionātā startējošo Rīgas “Dinamo” komandu, kur aizvadīja trīs sezonas (1946./1947.–1948./1949. gada). Bija viens no vienības rezultatīvākajiem spēlētājiem.

1949./1950. gada sezonā pārcēlās uz PSRS hokeja čempionātā startējušo komandu – Maskavas “Spartak”. Taču šīs vienības sastāvā aizvadīja tikai vienu spēli – treniņa laikā ielūza ledū, saaukstējās, saslima ar pleirītu un ilgstoši ārstējās, bet pēc tam atgriezās Rīgā.

Turpmāk sešas sezonas, no 1950./1951. līdz 1955./1956. gada sezonai, aizvadīja PSRS hokeja čempionāta komandā “Daugava” (līdz 1949. gadam nosaukums – “Dinamo”), kur kļuva par vienu no rezultatīvākiem spēlētājiem komandā. Profesionāla hokejista gaitas beidza 1956. gadā.

Hokejista raksturojums - būdams maza auguma kustīgs spēlētājs, izcēlās ar individuālo meistarību un labu slidošanas tehniku, par ko guva iesauku Balerīna. Laikabiedri slavēja par virtuozu slidojumu, izcilu nūjas tehniku un nenogurdināmu, sportisku azartu.

Pēc aktīva hokejista gaitu beigšanas  50. – 70. gados bija iesaistīts hokeja trenera un sporta organizatora darbā. Strādāja “Dinamo” stadionā, bija VEF stadiona direktors, izveidoja divas slidotavas VEF hokejistu vajadzībām un organizēja VEF darbinieku hokeja komandas. Ierīkoja arī slidotavu jauniešiem Berģos. Trenēja arī bērnu un jauniešu komandas, viņa pazīstamākie audzēkņi – Andris Bušs, Jevgeņijs Linkēvičs, Harijs Mellups, Haralds Norītis, Juris Reps, Kārlis Ronis, Edgars Rozenbergs u.c.

Pēc trenera darba pamešanas 80. gados dzīvoja Krimas pussalā (Ukrainas PSR), nodarbojās ar puķkopību. Pēc neatkarības atgūšanas atgriezās Latvijā, apmetās Rīgā un turpināja nodarboties ar puķu audzēšanu un pārdošanu, kā arī piedalījās Latvijas hokeja dzīvē.