Latvijas hokeja personības

Aleksejs Kārlis AUZIŅŠ (hokeja aprindās saukts arī “Aleksis” un “Leksis”)

Hokejists (uzbrucējs, aizsargs), treneris, hokeja darbinieks

Dzimis 1910. gada 7. augustā Jelgavā, miris 1997. gada 25. aprīlī Rīgā.

Aleksejs Auziņš bija ievērojams Latvijas hokejists un futbolists, Latvijas hokeja un  futbola izlašu spēlētājs, hokeja un futbola treneris, sporta darbinieks. Latvijas valstsvienības hokejā sastāvā piedalījies Olimpiskajās spēlēs Vācijā (1936) un 2 pasaules čempionātos (1935 un 1938), kopumā izlases sastāvā piedaloties 11 oficiālajās spēlēs (2 gūtie vārti). Vēlāk viens no pirmajiem bērnu un jauniešu hokeja treneriem Latvijā. Bija arī ilggadējs Lokomotīves stadiona (tagad Arkādijas stadions) Rīgā direktors.

Godinot Alekseja Auziņa lielo ieguldījumu Latvijas hokeja attīstībā, Latvijas Hokeja federācija (LHF) no 2021. gada viņa vārdā nosauca balvu, ko pasniedz Latvijas čempionāta hokejā virslīgā labākajam jaunajam hokejistam.

Hokejista karjera

Latvijas hokeja turnīros spēlēja komandās “Latvijas Sporta biedrība” (LSB) (1931/1932, 1932/1933) un “Universitātes sports” (US) (1933/1934–1939/1940) komandā. US sastāvā divas reizes kļuva par valsts čempionu (1937, 1940), piedalījās US starptautiskajās spēlēs, t. sk. izbraukumā Viļņā (tolaik Polijā) 1933. gadā. Hokejā līdz 30. gadu beigām bija uzbrucējs, pēc tam spēlēja arī kā aizsargs.

Latvijas hokeja valstsvienības kandidātu sarakstā iekļauts jau 1933. gadā, pirms pasaules čempionāta Prāgā, taču valstsvienības sastāvā debitēja pēc diviem gadiem (1935). Latvijas hokeja izlases uzbrucējs (1935–1938); aizvadīja 11 oficiālas valstsacīkstes, gūstot 2 vārtus. Piedalījās ziemas olimpiskajās spēlēs Garmišā-Partenkirhenē (1936) un divos pasaules hokeja čempionātos – Davosā (1935) un Prāgā (1938). Startēja Latvijas valstsvienības starptautiskajās hokeja spēlēs pret klubu komandām, spēlēja Rīgas hokeja izlases sastāvā t. s. pilsētu sacīkstēs (1934–1938), kā arī piedalījās valstsvienības spēlēs pret citām Latvijas komandām (1935–1936). Bija Latvijas hokeja izlases kandidāts arī 1938./1939. gada sezonā, kad spēlēja Latvijas otrajā izlasē (1939). Sniedza reportāžas par Latvijas hokejistu gaitām Šveicē (1935), tajā skaitā par valstsvienības spēlēm pasaules čempionātā (publicētas laikrakstā “Sporta Pasaule”). Hokeja laukumā cienīts par korekto spēli un inteliģento stāju.

Padomju okupācijas laikā, 1940./1941. gada sezonā, LPSR čempionātā startēja Rīgas “Dinamo-2” vienības sastāvā. Pēc tam, nacistiskās okupācijas laikā, spēlēja atjaunotā US hokeja komandā (1941/1942–1943/1944). US sastāvā uzvarēja nacistiskās okupācijas laika Latvijas čempionātā (1942).

Futbolā

Futbolu spēlēja galvenokārt pussarga pozīcijā, novērtēts kā tehnisks un enerģisks spēlētājs. Valsts futbola turnīros spēlēja 1927.–1930. gadā “Amatieris” dažāda līmeņa komandās un 1931.–1939. gadā vienībā “Rīgas Vanderers” (no 1938. gada nosaukums “Rīgas Vilki” (RV)). Vairākus gadus būdams RV pamatsastāva spēlētājs, divas reizes izcīnīja Latvijas vicečempiona titulu – 2. vietu Latvijas virslīgā (1932, 1934) – un divas reizes uzvarēja Latvijas kausa izcīņā (1936, 1938). Latvijas futbola izlasē aizvadīja 7 spēles (visas 1935. gadā).

Pēc 1938./1939. gada sezonas pārtrauca futbolista karjeru, taču Otrā pasaules kara laikā atgriezās futbola laukumā un startēja nacistu okupētās Latvijas futbola turnīros. Spēlēja futbola komandās “Studenti” (1941) un US (1942–1944).

Citos sporta veidos

30. gadu sākumā spēlēja bendiju Rīgas komandās RV un LSB. Bendijā galvenokārt spēlēja uzbrucēja pozīcijā. LSB komandas sastāvā kļuva par Latvijas čempionu bendijā. Spēlēja arī basketbolu un volejbolu.

Padomju okupācijas laikā

Pēc paša vārdiem, Otrā pasaules kara noslēgumā Iesaukts nacistiskās okupācijas varas darba dienestā un izvests uz Vāciju, kur sagaidīja kara beigas. Pēc kara atgriezās Latvijā, nonāca PSRS varas iestāžu apcietinājumā un bija ieslodzījumā Siktivkarā (Komi APSR), kur iesaistījās sporta organizatoriskajā darbā – ierīkoja hokeja laukumu, organizēja hokeja un futbola sacīkstes.

Pēc atgriešanās no ieslodzījuma strādāja par treneri Dzelzceļnieku sporta klubā (no 1953. gada “Lokomotīve”) un bija Lokomotīves stadiona (tagad Arkādija, Ojāra Vācieša ielā 2, Rīgā) direktors (1947–1980), veltīja daudz darba stadiona labiekārtošanai, sacensību un treniņu vietu nodrošināšanai, piedalījās hokeja laukumu un ātrslidotāju skrejceļu ledus liešanā.

1947./1948. gada sezonā spēlēja hokeju Rīgas komandā Daugava PSRS meistarsacīkšu otrajā līmenī (B klase). Turpmāk 20 gadus bija LPSR hokeja turnīros startējošās Rīgas hokeja vienības “Lokomotīve” (līdz 1953. gadam – Dzelzceļnieku sporta klubs) treneris, pirmajos gados arī spēlējošais treneris. “Lokomotīves” sastāvā ir kļuvis par LPSR hokeja čempionu (1955, 1956), vairākkārt izcīnījis LPSR hokeja vicečempiona titulu. 1959./1960. gadā tika oficiāli svinēta viņa 30 gadu jubileja sportā, kam par godu norisinājās “Alekseja Auziņa kausa” izcīņa hokejā. Bijis arī Rīgas komandas treneris PSRS jaunatnes hokeja meistarsacīkstēs.

Trenēja arī Rīgas “Lokomotīves” futbola komandas, tajā skaitā pieaugušo vienību, laikā, kad tā startēja LPSR Augstākajā līgā (1956–1959). Novērtēts kā aizrautīgs jauniešu hokeja un futbola treneris, kas pratis aizraut ar sportu. Starp ievērojamākajiem audzēkņiem ir hokejisti Aleksejs Antonovs, Aleksandrs Cicurskis, Gunārs Detlavs, Hermanis Kurmelis, Arno Leja, Viesturs Mencēns, Anatolijs Micītis, kā arī futbolisti Leonards Andžāns, Vilnis Petrovskis, Vilnis Straume.